Jahves apsolījums Dāvidam: cilvēces vienīgā cerība
2.Sam.23.1-7
1 Šie ir Dāvida pēdējie vārdi. Tā saka Dāvids, Jišaja dēls, tā saka vīrs, kas jo augstu celts, Jēkaba Dieva svaidītais, Israēla dziesminieks: 2 “Kunga Gars runāja caur mani, viņa vārdi – man uz mēles. 3 Israēla Dievs teica, Israēla klints mani uzrunāja: kas cilvēkus valda taisnībā, kas valda, bīdamies Dieva, – 4 kā rīta gaisma, kad saule aust, kā rīts bez mākoņiem, kā gaišums pēc lietus, kas liek sazaļot zemei! 5 Vai tad mans nams nav ar Dievu? Vai ne mūžīgu derību viņš slēdza ar mani, kas viscaur sakārtota un uzturēta? Vai visa mana glābšana, viss prieks nav viņa diedzēts? 6 Bet nelieši ir kā ērkšķi, ko nosviež zemē, – rokā nav turami! 7 Ja kāds tos ņem, tas sarūpē dzelzi vai šķēpa kātu – un tos ugunī sadedzina turpat uz vietas!”
Jaunākās svētrunas
Kāpēc bija jānogalina viens cilvēks citu vietā?
augusts 02, 2026
Kā gan Dievs var nomirt?
jūlijs 26, 2026
Trīsvienībai nav jēgas…
jūlijs 19, 2026