Kungs drīz tiesās Jeruzālemi

1 Šī ir Jēzus Kristus atklāsme, ko viņam deva Dievs, lai saviem kalpiem rādītu, kam jānotiek drīzumā. To visu Kristus darīja zināmu, sūtīdams savu eņģeli pie sava kalpa Jāņa, 2 kas apliecināja visu, ko viņš redzēja – Dieva vārdu un liecību, ko sniedza Jēzus Kristus. 3 Laimīgs, kas lasa un klausās šos pravietojuma vārdus un kas ievēro visu, kas tur rakstīts, jo noliktais laiks ir tuvu. 4 Jānis septiņām draudzēm Āzijas provincē: žēlastība un miers jums no tā, kas ir, kas bija un kas nāk, un no septiņiem gariem, kas ir viņa troņa priekšā, 5 un no Jēzus Kristus, kas ir uzticamais liecinieks, pirmdzimtais no mirušajiem un zemes ķēniņu valdnieks. Viņam, kas mūs mīlējis un ar savām asinīm mūs no mūsu grēkiem atbrīvojis 6 un kas darījis mūs par valstību un priesteriem Dievam un savam Tēvam, – viņam lai gods un vara mūžu mūžos! Āmen! 7 Redzi, viņš nāks ar mākoņiem,
un viņu redzēs ikviena acs,
arī tie, kas viņu caurdūra;
par viņu vaimanās visas zemes ciltis, tā būs. Āmen!
8 “Es esmu Alfa un Omega,” saka Dievs Kungs, “kas ir, bija un nāk, Visuvaldītājs.”
Kristus parādīšanās Jānim
9 Es, Jānis, jūsu brālis un līdzdalībnieks ciešanās, kā arī Dieva valstībā un izturībā Jēzū, nokļuvu Patmas salā Dieva vārda un Jēzus apliecināšanas dēļ. 10 Tā Kunga dienā es tiku aizrauts garā un dzirdēju aiz sevis skaļu balsi, itin kā tauri atskanam: 11 “To, ko tu redzi, ieraksti rakstu rullī un sūti septiņām draudzēm: Efesā, Smirnā, Pergamā, Tiatīrās, Sardās, Filadelfijā un Lāodikejā.” 12 Es pagriezos, lai ieraudzītu, kas ar mani runā tādā balsī, un pagriezies ieraudzīju septiņus zelta gaismekļus 13 un šo gaismekļu vidū kādu līdzīgu Cilvēka Dēlam garā tērpā līdz pat zemei un ap krūtīm apjozušos ar zelta jostu. 14 Viņa galva un mati bija balti kā vilna – kā sniegs un viņa acis kā uguns liesmas, 15 un viņa kājas kā kvēlojoša, krāsnī kausēta bronza un balss kā bangainu ūdeņu balss. 16 Labajā rokā viņš turēja septiņas zvaigznes, un no viņa mutes izgāja abpusgriezīgs ass zobens, un viņa vaigs mirdzēja kā saule visā tās spožumā. 17 Viņu ieraudzījis, es nokritu pie viņa kājām kā miris, un viņš uzlika man savu labo roku un teica: nebīsties, es esmu Pirmais un Pēdējais 18 un Dzīvais. Es biju miris, un redzi – es esmu dzīvs mūžu mūžam, un man pieder nāves un elles atslēgas.