Kā galva ir uz paplātes

Mk.6.7-30

7 Tad viņš aicināja divpadsmit mācekļus un, sūtīdams viņus pa divi, deva tiem varu pār nešķīstiem gariem. 8 Un viņš tiem piekodināja neko neņemt līdzi ceļā kā vien spieķi, nedz maizi, nedz somu, nedz vara naudu jostā, 9 bet apaut apavus un nevilkt divus svārkus mugurā. 10 Un viņš tiem sacīja: “Kur jūs ieiesiet kādā namā, tur arī palieciet, līdz jūs no turienes aizejat. 11 Bet, ja kādā vietā jūs neuzņems un neuzklausīs, tad, aiziedami no turienes, nokratiet putekļus no savām kājām viņiem par liecību.” 12 Un tie aizgāja un sludināja, lai ļaudis atgriežas no grēkiem. 13 Un tie izdzina daudz dēmonu, svaidīja daudz slimo ar eļļu un tos dziedināja.
14 To izdzirdēja arī ķēniņš Hērods, jo Jēzus vārds jau bija kļuvis pazīstams. Un ļaudis arī runāja, ka Jānis Kristītājs ir uzcēlies no mirušajiem un tādēļ brīnumi notiek caur viņu. 15 Citi runāja, ka viņš ir Elija, un vēl citi runāja, ka pravietis, kā viens no mūsu praviešiem. 16 Bet Hērods, to dzirdējis, teica: “Jānis, kam es liku nocirst galvu, ir augšāmcēlies.” 17 Hērods bija licis Jāni sagrābt un apcietināt Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ, kuru Hērods bija apprecējis, 18 jo Jānis Hērodam mēdza atgādināt: “Nav atļauts, ka tu dzīvo ar sava brāļa sievu.” 19 Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nonāvēt, bet nevarēja, 20 jo Hērods baidījās no Jāņa, zinādams, ka viņš ir taisns un svēts vīrs, un saudzēja viņu. Lai gan Jāņa runas viņu mulsināja, viņš tomēr labprāt viņā klausījās. 21 Nāca izdevīgs brīdis, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem, virsniekiem un augstmaņiem rīkoja Galilejā dzīres. 22 Kad Hērodijas meita ienāca un dejoja, viņa ļoti iepatikās Hērodam un arī tiem, kas sēdēja līdzās pie galda. Ķēniņš meitenei teica: “Lūdz no manis visu, ko vien gribi, un es tev to došu.” 23 Un viņš tai zvērēja: “Lai ko tu man lūgtu, es tev došu, līdz pat pusei no manas ķēniņvalsts.” 24 Viņa, ārā izgājusi, jautāja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Tā viņai sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.” 25 Un, steigšus piegājusi pie ķēniņa, viņa lūdza: “Es gribu, lai tu man tūlīt dod uz paplātes Jāņa Kristītāja galvu.” 26 Ķēniņš sadrūma, bet dotā zvēresta un klātesošo dēļ nespēja tai atteikt 27 un tūlīt sūtīja bendi un pavēlēja atnest Jāņa Kristītāja galvu. Tas, aizgājis uz cietumu, nocirta viņam galvu 28 un atnesa to uz paplātes, iedeva meitenei, un meitene to atdeva savai mātei. 29 Kad Jāņa mācekļi to dzirdēja, tie nāca un paņēma viņa līķi un ielika to kapenēs.
30 Tad apustuļi sapulcējās pie Jēzus un pavēstīja viņam visu, ko bija darījuši un mācījuši.