Dieva ķēniņvalsts priekšskatījums

Dieva ķēniņvalsts priekšskatījums
Mk.1.16-2.17
16 Viņš, iedams gar Galilejas jūru, ieraudzīja Sīmani un viņa brāli Andreju tīklus jūrā metam; viņi bija zvejnieki. 17 Un Jēzus viņiem sacīja: “Nāciet, sekojiet man, es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem!” 18 Un tūlīt tie atstāja tīklus un viņam sekoja. 19 Pagājis mazliet tālāk, viņš ieraudzīja Jēkabu, Zebedeja dēlu, un viņa brāli Jāni; tie laivā tīklus lāpīja. 20 Un viņš tos tūlīt aicināja. Un, tie savu tēvu Zebedeju ar algādžiem laivā atstājuši, aizgāja viņam līdzi.

21 Iedami viņi nonāca Kapernaumā, un, tūlīt sabatā iegājis sinagogā, viņš mācīja. 22 Ļaudis brīnījās par viņa mācību, jo viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, nevis kā rakstu mācītāji. 23 Un tobrīd viņu sinagogā bija kāds cilvēks ar nešķīstu garu, un tas sāka kliegt: 24 “Kāda daļa mums ar tevi, Jēzu, Nācarieti? Vai tu esi nācis mūs pazudināt? Es zinu, kas tu esi – Dieva Svētais.” 25 Un Jēzus to apsauca: “Apklusti un izej no viņa!” 26 Un, to raustīdams un brēkdams skaļā balsī, nešķīstais gars no viņa izgāja. 27 Tie visi pārbijās un sāka cits citu izprašņāt: “Kas tas ir? Vai jauna mācība, kurai ir vara? Pat nešķīstiem gariem viņš pavēl, un tie viņu paklausa.” 28 Un tūlīt runas par viņu izplatījās visā Galilejas apgabalā.

29 Un tūlīt, no sinagogas izgājuši, viņi kopā ar Jēkabu un Jāni nāca Sīmaņa un Andreja namā. 30 Bet Sīmaņa sievasmāte gulēja drudzī, un tie viņam tūlīt par to pateica. 31 Piegājis viņš satvēra tās roku un to uzcēla, un drudzis tūlīt viņu atstāja, un viņa tiem kalpoja. 32 Bet, kad vakars pienāca un saule bija norietējusi, pie viņa nesa visus neveselos un dēmonu apsēstos. 33 Visa pilsēta bija sapulcējusies durvju priekšā. 34 Un daudzus, kas sirga ar dažādām kaitēm, viņš darīja veselus un izdzina daudz dēmonu, un viņš neļāva dēmoniem runāt, jo tie viņu pazina.

35 Un rīta agrumā, kad vēl bija tumšs, viņš izgāja laukā un, nogājis kādā vientuļā vietā, lūdza Dievu. 36 Bet Sīmanis un tie, kas ar viņu bija, steidzās viņu meklēt. 37 Viņu atraduši, tie sacīja: “Visi tevi meklē.” 38 Tad viņš tiem sacīja: “Iesim uz tuvējiem miestiem, ka arī tur es sludinu, jo tādēļ es esmu nācis.” 39 Un viņš gāja, sludinādams viņu sinagogās, pa visu Galileju un izdzina dēmonus.

40 Kāds spitālīgais atnāca pie viņa un, ceļos nometies, lūdza viņu: “Ja vien tu gribi, tu vari mani šķīstīt.” 41 Jēzus sirdī iežēlojās un, roku izstiepis, pieskārās tam un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” 42 Līdzko viņš to bija pateicis, spitālība no tā pazuda, un tas tapa šķīsts. 43 Tad Jēzus skarbā balsī to tūlīt raidīja prom 44 un teica tam: “Pielūko, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un upurē par savu šķīstīšanu, ko Mozus ir noteicis, viņiem par liecību.” 45 Bet tas izgājis sāka daudz stāstīt un izplatīt runas par to, kas noticis, tā ka Jēzus atklāti vairs nevarēja ienākt pilsētā. Bet viņš palika ārpus pilsētas vientuļās vietās, un no visām malām ļaudis nāca pie viņa.

1 Pēc dažām dienām viņš atkal ieradās Kapernaumā, un ļaudis uzzināja, ka viņš ir namā. 2 Tik daudz ļaužu sapulcējās, ka pat durvju priekšā vairs nebija vietas, un viņš runāja uz tiem. 3 Te nāca četri vīri, kas nesa pie viņa kādu paralizēto. 4 Kad ļaužu pūļa dēļ tie nevarēja viņam piekļūt, tie atsedza jumtu namam, kur viņš bija, un, jumtu uzplēsuši, nolaida gultu, kurā paralizētais gulēja. 5 Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja paralizētajam: “Dēls, tavi grēki tev ir piedoti.” 6 Bet tur sēdēja daži rakstu mācītāji, un tie sprieda savās sirdīs: 7 “Kā viņš tā runā? Viņš zaimo! Kurš cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?” 8 Un tūlīt Jēzus savā garā nomanīja, ka viņi sevī tā domā, un viņiem sacīja: “Kādēļ jūs tā spriežat savās sirdīs? 9 Kas ir vieglāk – sacīt paralizētajam: tev tavi grēki ir piedoti! – vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā! – 10 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,” – un viņš sacīja paralizētajam: 11 “Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej mājās!” 12 Un viņš tūlīt piecēlās un, gultu paņēmis, izgāja ārā visu priekšā; un visi izbrīnījās un slavēja Dievu, sacīdami: “Neko tādu mēs vēl nekad neesam redzējuši!”

13 Tad viņš atkal aizgāja pie jūras, un visi ļaudis nāca pie viņa, un viņš tos mācīja. 14 Garām iedams, viņš ieraudzīja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitnīcas sēžam un tam sacīja: “Seko man!” Tad tas piecēlies gāja viņam līdzi. 15 Reiz viņš apsēdās tā namā pie galda, un līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem tur sēdēja arī daudz muitnieku un grēcinieku, jo daudz tādu viņam sekoja. 16 Kad rakstu mācītāji no farizeju vidus viņu redzēja ēdam kopā ar grēciniekiem un muitniekiem, tie jautāja viņa mācekļiem: “Kādēļ viņš ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” 17 Jēzus, to dzirdējis, tiem sacīja: “Veseliem ārsta nevajag, bet gan slimajiem. Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.”

Share

RRBD draudzes mācītājs

Jaunākās svētrunas