Bīstamais infantilisms

11 Par to mums būtu daudz ko sacīt, bet to ir grūti izskaidrot, tādēļ ka jūs esat kūtri uzklausīt. 12 Laika ziņā jums gan pienāktos jau būt par skolotājiem, bet kādam atkal jums ir jāmāca Dieva mācības pamatpatiesības. Tā vietā, lai ēstu stipru barību, jūs aizvien vēl dzerat pienu. 13 Nevienam, kas pārtiek no piena, nav patiesības vārda pieredzes, jo viņš ir zīdainis. 14 Bet pieaugušajiem pienākas stipra barība, jo tie ir ievingrinājuši uztveres spēju atšķirt labu no ļauna.
1 Nekavēsimies vairs pie Kristus mācības sākuma, dosimies pretī pilnībai; neliksim no jauna pamatu: atgriešanos no mirušiem darbiem un ticību Dievam, 2 mācību par šķīstīšanos un par roku uzlikšanu vai par mirušo augšāmcelšanos un mūžīgo sodību. 3 Arī to mēs darīsim, ja Dievs ļaus. 4 Bet tos, kas reiz tikuši apgaismoti, baudījuši debesu dāvanas, ir bijuši līdzdalīgi pie Svētā Gara, 5 baudījuši Dieva labo vārdu un sajutuši nākamības laikmeta spēkus, 6 un tad atkrituši no ticības, tos nav iespējams atkal no jauna vest pie atgriešanās, jo tie Dieva Dēlu no jauna piesit krustā un liek apsmieklam. 7 Svētību no Dieva saņem tā zeme, kas dzērusi bagātīgi lijušu lietu un izaudzē labus augus tiem, kas šo zemi apstrādā, 8 bet tā zeme, kas izaudzē ērkšķus un dadžus, ir nederīga un gandrīz vai nolādēta, tā nolemta izdegšanai. 9 Sacīdami jums, mīļotie, šādus vārdus, mēs tomēr esam pārliecināti, ka attieksmē uz pestīšanu ar jums tomēr nav tik ļauni. 10 Dievs nav netaisns un neaizmirst to jūsu darbu un mīlestību, ko esat izrādījuši gan iepriekš, gan tagad, kalpodami ticīgajiem viņa vārdā. 11 Un mēs no sirds vēlamies, lai katrs no jums uztur dedzību savas cerības piepildījuma sasniegšanai līdz galam. 12 Netopiet kūtri, bet līdzinieties tiem, kas ticībā un pazemībā iemanto apsolījumus.

13 Kad Dievs deva apsolījumu Ābrahāmam, viņam nebija neviena lielāka, pie kā zvērēt, tādēļ viņš zvērēja pie sevis paša, 14 sacīdams: patiesi, es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu, 15 un Ābrahāms bija pacietīgs un saņēma, ko Dievs viņam bija apsolījis. 16 Cilvēki zvēr, piesaucot ko lielāku par sevi, un ikvienu nesaskaņu viņu vidū beidz apstiprinājums ar zvērestu. 17 Dievs, jo skaidrāk gribēdams parādīt apsolījuma mantiniekiem savas gribas nemainīgumu, saistīja sevi ar zvērestu, 18 lai šajās divās nemainīgajās lietās, kurās ir neiespējami, ka Dievs melotu, – mums būtu spēcīgs iepriecinājums, ka mēs, kas esam atraduši patvērumu pie viņa, mums doto cerību noturētu. 19 Tā mums ir stiprs un drošs dvēseles enkurs, kas sniedzas dziļi iekšā aiz priekškara, 20 kur Jēzus par mums iegāja pirmais, uz mūžiem tapdams par augsto priesteri pēc Melhisedeka kārtas.