Marta Jurjāne

– Māksliniece
– Dzimusi 1979. gada 12. martā
– Beigusi Rīgas mākslas skolu
– Teoloģijas bakalaurs ar specializāciju mākslā, Kristīgā akadēmija
– Strādājusi mākslas galerijā Centrs, galerijā Tornis Turaidā, Rīgas mākslas skolā, kino forumā Arsenāls
– Kopš 2002. gada strādā Latvijas Pastā, maketētāja un māksliniece noformētāja
– Gleznu personālizstāde Latvijas Pastā (2001), personālizstāde Kuģis&baznīca (2006), gleznu un grafikas personālizstāde Berģu bibliotēkā (2003) un Ikšķiles baznīcā (2007)
– Piedalījusies daudzās kopizstādēs

Māksliniece dzimusi 1979. gadā. Rīgas Reformātu Bībeles draudzes locekle kopš 1996. gada. Studējusi Latvijas Kristīgajā Akadēmijā, ieguvusi teoloģijas bakalauru ar specializāciju mākslā. Mūsu draudzes daudzu jo daudzu ziemassvētku un Lieldienu ielūgumu, kā arī plakātu ideju autore un izpildītāja. Ilustrējusi Rudītes Losānes dzejoļu krājumu «Dvēseli tecinu zelta traukā» (izdots 2004). Patlaban sadarbībā ar Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāni Rudīti Losāni, Marta apcietinājuma vietā māca gleznošanu. Jau trešo gadu sievietes ieslodzījuma vietā glezno. Sākotnēji tiek strādāts, veidojot ievērojamu mākslinieku darbu kopijas, ar laiku tiek gleznoti arī brīnišķīgi oriģināldarbi.

Informāciju par R.Losānes dzejas krājumu ,,Dvēseli tecinu zelta traukā’’ skatīt šeit.

Intervija ar Martu Jurjāni Neatkarīgajā rīta avīzē Latvijai
Itālijas tiramisu lidojumā 2007.06.18

Sava ceļa gājēja, kura skatās kalnos, māca gleznot cietumā un iepazīst kuģus.

“Umbrijas reģions atrodas Itālijas pašā vidienē. Dzīvojām maziņā ciematiņā kalnos, tur bija tik skaisti, ka nebija iespējams citādi, kā tikai gleznot, to skaistumu citādi nevar izturēt,” saka māksliniece Marta Jurjāne, kura kopā ar Edu Diti Brūveri rīt galerijā Mūrnieks atklāj izstādi Umbrijas tiramisu.

Ideāla gleznošanai

“Umbrija paceļ uz augšu – ar savu kalnaino ainavu, pīniju un ciprešu ritmiem, neticami spožo gaismu. Umbrija pacēla arī mūs uz augšu, gleznojot tur plenērā desmit dienas.” Tā raksta ielūgumā uz izstādi mākslinieces Marta Jurjāne un Eda Dite Brūvere. Itālijā nokļuvušas vairāku sakritību dēļ. Vispirms Marta turp devusies ciemos pie draudzenes, viņa ir apprecējusies un jau četrus gadus dzīvo Itālijā, nodarbojas ar tūrismu – piedāvājumā ietilpst arī vadāšana uz ēzelīšiem pa kalnu takām. Marta pirmoreiz ieraudzījusi pavisam citādu Itāliju – ciematiņus, kur nav gandrīz neviena tūrista, brīnišķu dabu un majestātiskus kalnus. Par redzēto un izjusto izstāstījusi dzejniecei Astrīdei Ivaskai, kura izlēmusi, ka izmaksās dažiem māksliniekiem atrašanos plenērā Itālijā. Pērn tur bijušas trijatā, vēl arī māksliniece Vita Merca, šogad braukušas divatā ar Edu Diti Brūveri, kura ir Martas darba kolēģe Latvijas Pastā. “Ļoti interesants cilvēks, visu mūžu strādājusi par mākslinieci noformētāju, iekārtojusi izstādes muzejos, taču pati ne tik sen uzdrošinājusies gleznot,” aizrautīgi stāsta Marta.

Viņas pašas ceļš uz mākslu nebija pierasti tradicionāls. Pēc mākslas skolas beigšanas nav vēlējusies iet uz Mākslas akadēmiju, “šķita tāda kā degradācija. Iestājos Latvijas Kristīgajā akadēmijā. Tolaik tā saucās Bībeles mākslas nodaļa, apguvām gan teoloģiju, gan mākslu, bija interesanti,” atceras māksliniece. Pēc tam gleznojusi bibliskus motīvus, arī kuģus. Jūrniecības tēmai pievērsusies nevilšus, reiz ar draudzeni gleznojušas kuģus, “pat nezināju, cik tie var būt skaisti. Izrādījās, ka Latvijā ir maz mākslinieku, kas pievērsušies jūrai un kuģniecības tēmai.”

Varavīksne pie kājām

“Umbrijā, vietējie bija ļoti laipni, vienmēr, kad gāja garām, noteica – bella, bravissimo vai ko tamlīdzīgu. Laipnību un sirsnību varēja sajust vienmēr. Un viņi nebija uzmācīgi, bija citādi nekā Rīgā gleznot, pie mums cilvēku uzmanība bieži ir nomācoša, nav tik vienkārši kaut kur nostāties un gleznot. Interesanti, ka mēs tik aizrautīgi gleznojām, ka pat mana draudzene, tā, kura dzīvo Umbrijā, nevarēja noturēties. Kādu laiku skatījās, tad arī sāka gleznot,” pasmaida jaunā māksliniece.

Marta aizrautīgi stāsta par mazajām kalnu pilsētiņām kā “senām ligzdiņām”, par skaisto dabu. “Tur ir tā – saule uzlēkusi, bet kalnos vēl ēnas. Un tikai izskatās, ka migla, bet patiesībā tie ir mākoņi, kas aizsedz kalnus. No rīta skaties – ja kalnus aizsedz mākoņi, tad vēl var pagulēt. Reiz redzējām varavīksni zemāk par sevi, tas bija ļoti neparasti, bet kalnos jau tā mēdz būt. Tur ir tik skaisti, ka nemaz nevar citādi, kā tikai gleznot, citādi nevar izturēt to skaistumu.

” Kad sākušas domāt par izstādes nosaukumu, izlēmušas, ka noteikti jāietver vārds Umbrija, otra sastāvdaļa varētu būt no itāļiem tik svarīgās ēšanas kultūras. Izšķīrušās par tiramisu. “Mēs baudījām īstu, itāliešu mājās gatavotu tiramisu, tas bija brīnišķīgs. Piesaistīja deserta nosaukuma atšifrējums – pacel mani uz augšu, tas saistījās ar mūsu izjūtām. Es agrāk nemaz nezināju, ko nozīmē tiramisu. Lai gan itāļi to mēdz saukāt arī par tiramidžu, kas nozīmē – novelc uz leju, jo šis saldais tomēr ir diezgan trekns,” smejas Marta.

Talanti cietumā

Jau trešo gadu Marta Jurjāne reizi nedēļā dodas uz cietumu. Viņa piedalās kristīgās izglītības un audzināšanas programmā Mirjama, ko īsteno Iļģuciema sieviešu cietumā. “Kad es kapelānei Rudītei Losānei ilustrēju dzejas izlasi Dvēseli tecinu zelta traukā, viņa man piedāvāja piedalīties šajā projektā. Sievietes cietumnieces iepazīstinām ar mākslas vēsturi, klasisko mūziku, teoloģiju, viņas spēlē teātri, ada un glezno. Sākumā jau bija tā bailīgi, jo nezini, kā tur viss būs, kas tevi sagaidīs. Bet izrādījās, ka visas ir tik forši cilvēki, vismaz tās sievietes, kas nāk pie manis gleznot. Es jau nezinu, kādus noziegumus viņas izdarījušas, un nemaz nevēlos zināt. Svarīgāk, kā viņas spēj atvērties gleznojot. Daudzas pirmo reizi ņēma rokā otu. Tiešām talanti, fantastiski darbi, viņām pašām bija brīnums. Ieiet gleznošanā un aizmirst par apkārtni, par to, kur atrodas. Ar draugiem mums ir tāds labsirdīgi domāts joks: viņi man zvana un prasa, ko daru, bet es atbildu, ka braucu uz cietumu vai – esmu cietumā,” pasmaida māksliniece.

Daudzas no viņas audzēknēm jau izlaistas no cietuma, esot pat žēl, kad tādi talanti aiziet. Tomēr galvenais, lai viņas iegūst pašvērtību, sajūt, ka arī viņas ko spēj. “Visas saka, ka gleznos arī pēc tam, bet es jau saprotu, ka reāli grūti atrast līdzekļus. Arī dzejniece Maira Asare nāca pie manis gleznot, tagad viņa jau brīvībā. Vienreiz abas bijām aizbraukušas gleznot uz Bolderāju, sarunājām, ka kādreiz atkal dosimies.”

Nesen Mirjamas programmas dalībnieces atzīmējušas mācību gada beigas, visas saņēmušas diplomus, spēlēta izrāde un rīkota darbu izstāde. Marta uzsver, ka tas bija liels notikums arī viņai, ļoti aizkustinošs un emocionāls.

***

Astrīde Ivaska, dzejniece un rakstniece:
– Man ļoti tuva ir Marta un viņas glezniecība. Iepazināmies sen atpakaļ, kad pārcēlos no Amerikas dzīvot uz Īriju. Kad sāka ielaist Latvijā un es pirmoreiz atbraucu, sastapu Marutu un arī Martu, viņa tolaik bija ļoti jauna. Pēc tam Maruta atbrauca uz Īriju uzņemt filmu par mani. Kad atbraucu uz Latviju, tad vajadzēja kādu, kas padzīvo manā Īrijas mājā. Marta tur dzīvoja un mēģināja starp lietusgāzēm gleznot. Viņa man ir ļoti iepatikusies kā cilvēks un kā māksliniece, viņu tik ļoti interesē daba un jūra. Tādēļ es ļoti priecājos, ka ir šī izstāde, kura parādīs citiem, cik mums ir apdāvinātas mākslinieces.