Jānis Brūveris
Dzimis 1972. gadā. Rīgas Reformātu Bībeles draudzes loceklis kopš 1992. gada. Daudzu latviešu dokumentālo filmu mūzikas autors (piemēram, ,,Sarkanais un brūnais’’, ,,Pasaules nepasaule’’, dokumentālā seriāla ,,Latvija -100’’ u.c.) Viens no radošās apvienības ,,kopējā izteiksme’’ idejas autoriem un dalībniekiem, kā arī SIA ,,Izteiksme’’ dibinātājiem. Šajā mājas lapas adresē varat noklausīties instrumentālo skaņdarbu fragmentus no mūzikas albuma (izdots 2000.gadā) ,,Putni maina virzienu’’.
Mājas lapa flash html
Vitas Ivaškēvičas intervija ar Jāni Brūveri žurnālā Tikšanās 2006. gada augustā
2000. gadā Rīgas reformātu Bībeles draudzē notika instrumentālās mūzikas albuma ,,Putni maina virzienu’’ prezentācijas koncerts. Šogad albums izdots atkārtoti. Kādi putni, kurp tie lido un kāpēc… un ne tikai par to stāsta viens no “Kopējās izteiksmes” mūzikas un idejas autoriem Jānis Brūveris.
– Lūdzu, pastāsti ko vairāk par Kopējo izteiksmi! Vai tā ir mūzikas grupa?
– Nē, tā nav grupa, tā ir domubiedru apvienība, un tās sastāvs laika gaitā ir mainījies. Kopējā izteiksme kā formācija pirmo reizi publikai parādījās 1993. gadā ar albumu Dzeltu laiks. Šajā laikā vienai no albumā iekļautajām dziesmām tika uzfilmēts videoklips, kā arī viena dziesma tika iesniegta Mikrofona aptaujai. Mēs bijām debitanti.
Nosaukums Kopējā izteiksme (turpmāk tekstā KI) radās kā tulkojums no angliskā varianta – common mood. Diemžēl ar paša nosaukuma idejas autoru nekāda sadarbība neizveidojās. Neskatoties uz to, joprojām atrādu melnrakstus viņam, jo ļoti cienu šī cilvēka muzikālo gaumi un labprāt uzklausu kritiku. Aktīvāks KI posms sākās pēc iepazīšanās ar Aināru Paukšēnu, ar kuru mācījāmies Jāzepa Mediņa mūzikas skolā. Šī pazīšanās izvērtās periodiskās ierakstu sesijās līdz brīdim, kad 1993. gadā ar Jura Kulakova atbalstu viņa studijā ierakstījām savu pirmo albumu Dzeltu Laiks. Tas bija brīnišķīgs un reizē depresīvs laiks, jo tikko bija sabrukusi viena sistēma, bet nākamās vēl nebija.
Divas no šī albuma dziesmām piedzīvoja popularitāti – klips Klusināta mūzika tika atzīts par gada mākslinieciski augstvērtīgāko (režisors J. Rušenieks) un dziesma Es meklēju Tevi (Ievas Rupenheites dzeja) tika iekļauta labāko Mikrofona aptaujas dziesmu kasetē. Pēc Dzeltu laika iestājās ilgs klusums – tika dibinātas ģimenes, dzima bērni.
– Nedaudz par albumu Putni maina virzienu. Kāpēc šāds nosaukums?
– Albums tapa apmēram pusotra gada laikā, un nosaukums nebija vēl skaidrs, līdz kādu dienu Vidzemes jūrmalā Liepupes pagastā, kur ir mani lauki, sēdēju uz akmens jūras krastā un vēroju, kā lido dzērvju kāsis. Klusām blakus pienāca kaimiņš, man tuvs cilvēks Valdis Priede, kurš tur dzīvo jau ļoti daudzus gadus, un teica: “Redzi, kāsis lido virs šīm mājām, pagriežas un lido tālāk pāri jūrai, turpat lidos arī nākamais!” Es noklausījos, nākamā dienā vēlreiz aizgāju viens pats un ar interesi skatījos, vai tā būs. Un tiešām… cits kāsis lidoja turpat, mainot virzienu tieši tajā pašā vietā, kur iepriekšējais. Putni zināja savu ceļu bez mums redzamiem gaisa vadības operatoriem, gaisa koridoru kontrolieriem. Man tas bija šoks! Kā šī Dieva radība zina, kurp doties, un kāpēc tieši šeit… Tā kā liela daļa skaņdarbu atspoguļoja manas izjūtas, kuras guvu šajā Latvijas vietā, albums un titulskaņdarbs ieguva savus nosaukumus. Interesanti, ka instrumentālais skaņdarbs Kur putni maina virzienu ir piedzīvojis tālāku attīstību jau citā albumā, proti, Elijas CD No dziļumiem dziesmā Pāri apvārsnim.
– Vai Dzeltu laiks un Putni maina virzienu ir vienīgie Kopējās izteiksmes albumi?
– Nē, nav. Aināra Paukšēna rakstītā mūzika ir klausāma albumā Klusināta mūzika, ko es raksturotu kā skaistu, mierīgu, mazliet netipisku mūsdienu populārajai mūzikai. Šis CD ir kā savdabīgs protests Ziemassvētku laikā kultivētai lielveikalu histērijai. Un, kā jau iepriekš minēju, KI nav grupa, bet domubiedru apvienība, katrā projektā pieaicinot viesmūziķus. Konkrēti albumā Klusinātā mūzika ir dzirdama Līgas Priedes balss, vokālais ansamblis Cosmos, saksofonists Niks Gothems, ģitārists Māris Kupčs, kā arī stīgu grupa. KI darbības rezultātā radās SIA Izteiksme, kas vēl bez šiem pieminētajiem KI radītajiem CD ir izdevusi Elijas albumu No dziļumiem, kā arī folkmūzikas grupas Laimas muzikanti disku Gonam Gona.
– Vai tu kā mūzikas autors esi bijis iesaistīts vēl kādos projektos?
– Jā. Esmu rakstījis mūziku vairākām Latvijā iznākušām dokumentālām filmām, ciešā sadarbībā ar režisoru un operatoru Hariju Beķeri un viņa dzīvesbiedri rakstnieci Noru Ikstenu. Kā spilgtākās varu minēt dokumentālo filmu Sarkanais un Brūnais par latviešu karavīru likteni Otrajā pasaules karā, filmu Nora un Eleonora un Itas Kozakēvičas piemiņai veltīto dokumentālo filmu Ita. Mana mūzika tika drillēta pusotra gada garumā dokumentālā TV seriālā Latvija – pēdējie 100.
– Tātad tava ikdiena ir saistīta ar mūziku?
– Nē. Iztiku sev un savai ģimenei pelnu ar mūziku pilnīgi nesaistītā jomā. Vienīgais kopīgais elements ir klaviatūra, taču tā gan mūzikas skaņas nerada, jo, proti, tā pieslēgta datoram, patiesībā – daudziem datoriem, bet tas nenozīmē, ka esmu IT speciālists. Esmu profesionāls finansists ar akadēmisku izglītību šajā jomā.
– Kāpēc prezentācijas koncerts notika Reformātu baznīcā?
– Esmu šīs draudzes loceklis. Es iepazinos ar Alvi Sauku, kad viņš pirms 16 gadiem uz neilgu laiku aizvietoja Jaunās Ģertrūdes baznīcas mācītāju. Biju 18 gadus vecs. Tas bija atmodas laiks, pārmaiņu laiks, trauksmains un neziņas pilns. Man tikko bija nomiris tēvs, kas bija pēdējais grūdiens pieņemt lēmumu iziet iesvētes mācību. Bērnībā biju kristīts šajā baznīcā. Ejot uz mācībām, atskārtu, ka bija ļoti interesanti kopā lasīt un izzināt Bībeli. Un nevis vienkārši lasīt no sākuma līdz galam kā jebkuru lasāmvielu, bet tieši kā mācību, mācības būtību. To patiesību, ko Dievs mums visiem ir darījis zināmu.
Protams, manā ticības dzīvē ir bijuši kritumi, cēlumi. Ir bijis laiks, kad ikdienas rutīna un problēmas nomāc pat vēlēšanos iet uz baznīcu. Mācītājs Alvis Sauka ar padomu ir palīdzējis rast risinājumus daudzām neskaidrām situācijām, kādas nav bijis mazums. Tai skaitā, kad apguvu finanšu zinātni Latvijas Universitātē, 2. kursā man radās doma pamest pilnīgi visu, jo viss bija apnicis, un iet studēt teoloģiju. Alvis privātā sarunā man izskaidroja, ka ne visiem, kas tic, noteikti jākļūst par mācītājiem. Mēs varam kalpot Tam Kungam ar jebkuru profesiju, arodu.