Vēsture Ziņas Foto Sprediķi (mp3) Māksla Grāmatas Saites RRBD iesaka
Vēsture

 
Izcilā Ženēvas reformatora
Žana Kalvina
(1509-1564) biogrāfija

 


autors Pols Mizzi (Paul Mizzi)
no angļu valodas tulkoja M. Bērtulsone

Reformātu vēsture

Žana Kalvina biogrāfija

Reformātu vēsture Latvijā


Žans Kovins (Jean Cauvin) ir franču vārds, jo viņš piedzima Nojonā (Noyon), Pirkardijā, Francijā, 1509.gada 10.jūlijā. Viņa vārds tika pārveidots latīņu stilā - Ioannes Calvinus; tomēr mēs viņu pazīstam kā Žanu Kalvinu, starptautisku reformatoru.

Precīzāk runājot, viņš bija reformators otrajā paaudzē; viņam bija tikai 8 gadi, kad Mārtiņš Luters, būdams 34 gadu vecs, pienagloja savas slavenās tēzes pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm. Žans Kalvins, pateicoties savām izcilām spējām, apvienoja Reformācijas ieguvumus un piedeva tām patiesu virziena sajūtu, stabilitāti un sistemātisku teoloģiju, organizējot un liekot funkcionēt draudzēm saskaņā ar Jaunās Derības principiem, uzskatiem, sakramentu administrāciju un Dievbijīgu disciplīnu.

12 gadu vecumā viņam jau bija nodrošināta vieta draudzē Noterdamas kapelā Gesinē, Nojonas katedrālē. 1523 gadā Nojonai uzbruka mēris un Žanam bija jādodas prom. Viņš aizceļoja uz Parīzi, lai turpinātu savas studijas. Ironiski, viņš kādu laiku mācījās vienā skolā ar spāni, kuru sauca Ignācijs Lojolla (Ignatius Layola), kurš kļuva par Jezuītu ordeņa dibinātāju, visļaunāko un negodīgāko protestantu vajātāju Eiropā un citur pasaulē.

Orleānas universitātē Kalvins studēja jurisprudenci slavenā Pjēra de Letolas (Pierre de l'Etoile) vadībā, 1533.gadā iegūstot jurisprudences doktora grādu.

Pēc sava tēva nāves Kalvins pievērsās patiesas reliģijas studijām, meklēdams tajās garīgu mierinājumu. Viņš satika savu brālēnu Robertu Olivetānu (Robert Olivetan), kurš kopā ar Volmāru (Wolmar) ievadīja Žanu vēl dziļākās un pamatīgākās Jaunās Derības studijās. Tieši tad viņš radīja savus komentārus par Senekas darbiem, kuri tolaik vēl netika publicēti. Jau tad tie parādīja jaunā doktora Kalvina pārsteidzošās zināšanas par antīkajiem latīņu un grieķu autoriem.

Dievs pieradina Žana sirdi

Neviens tā īsti nezina, kurā mirklī Kalvins pieredzēja atgriešanos ticībā un pārgāja evaņģēlistu pusē. Viņš bija īpaši atturīgs attiecībā uz personiskas dabas jautājumiem, tomēr savā vēstulē kardinālam Sadoleto viņš rakstīja: ,,Katru reizi, kad es skatos sevī vai paceļu savu sirdi pret Tevi, mani pārņem nežēlīgas šausmas, jo tur nav ne attīrīšanās, ne mierinājuma, kas kaut kā varētu mani dziedināt. Jo vairāk es skatos uz sevi, jo asāki ir dzeloņi, kuri dzeļ manu sirdsapziņu līdz pat tādam līmenim, ka man nav palicis nekāds cits patvērums vai mierinājums, kā apmānīt sevi aizmirstoties... Un ir kāda lieta, kas it īpaši man attur no ticēšanas šiem cilvēkiem (protestantiem), tā ir cieņa pret Baznīcu. Tomēr pēc tam, kad es mācoties dažkārt klausījos un cietu, sapratu, ka jebkādas šādas bailes par Baznīcas majestātiskuma mazināšanos, ir bez pamata. Kad mans prāts bija gatavs būt patiesi uzmanīgs, sapratu tik skaidri, it kā kāds būtu man atnesis gaismu manā kļūdu muklājā, kurā līdz šim vārtījos un notraipījos. Esmu aptraipīts ar lielu daudzumu dubļiem un netīrumiem. Ļoti uztraukts un apmulsis, saskaņā ar zināšanām par mūžīgo nāvi, kuras draudi karājās pār mani, sapratu, ka man nekas cits vairāk nav vajadzīgs, kā vien dēļ sava iepriekšējā dzīves veida būt notiesātam, ar vaidiem un asarām padoties, atdot sevi Tavam ceļam...”

Acīmredzami Kalvina ,,cīņa’’ ar Dievu bija tikpat intensīva kā Luteram. Viņa absolūtās šausmas, redzot savu izvirtību, viņa izmisums par savu nespēku, par spīti visām draudzes ,,izrakstītajām zālēm’’, viņa sākotnējā pretošanās jauniepazītajai evaņģēliskajai doktrīnai, bailes pamest baznīcu, kurā uzauga, viņa nožēla, kas nāca no salauztas sirds, un galu galā padošanās Dievam, viss parādās šajā uzrakstītajā aprakstā.

Kādā psalmu ievadā viņš mums dod vēl kādu ieskatu savā pieredzē: ,,Dievs savā noslēpumainajā providencē galu galā mani savaldīja un pagrieza citā virzienā. Lai gan sākumā tik neatlaidīgi biju pieņēmis pāvesta maldus, un man bija ļoti grūti izvilkt sevi no dūksnāja dziļumiem, tomēr caur pēkšņu atgriešanos Viņš pieradināja manu nocietināto sirdi un padarīja to par apmācāmu.’’

1533.gada 1.novembrī viņš bija pieņēmis evaņģēlisko pamatu. Savu uzskatu dēļ viņš bija spiests pamest Parīzi, ceļojot pa dažādām Francijas daļām. Viņš devās uz Poitiers, kur nodibināja nelielu kongregāciju, tad pārcēlās uz Strasbūru, kur tika iepazīstināts ar Mārtiņu Bruceru (Martin Bucer). 1535.gadā viņš kā bēglis apmetās Bāzelē un turpināja savas studijas.

Kalvina atgriešanās jāuzskata par vienu no visnozīmīgākajiem žēlastības vēstures notikumiem. Dievs viņu izveidoja par teologu ar īpašām sistemātiskajām spējām, Bībeles komentatoru, kura garīgās iedziļināšanās un hermenētiskās uztveres asuma spējas nav pārspētas, organizatoru, kas Ženēvā izveidoja gan civillikumus, gan noteica universitātes tālāko virzību, un reformatoru, kas kopā ar Džonu Noksu, pārvērta nelielo pilsētu un tās rajonu par ,,vislabāko Kristus skolu kopš apustuļu laikiem.’’

Termins ,,Kalvinisms’’ tika ieviests 17. gadsimta sākumā, kas liecina par viņa atšķirīgo mācību un vispasaules ietekmi (lai gan viņš ienīstu faktu, ka Dieva patiesība ir nosaukta viņa vārdā). Viņš deva baznīcai skaidru un secīgu teoloģiju, kas pamatojas galvenokārt Svētajos Rakstos; viņa morāle, politiskie un filozofiskie uzskata pamatojās Rakstos. Viņa pieeja zinātnei un kultūrai pamatojas Nemaldīgajā Vārdā.

Institūcijas

Sasniedzot Bāzeli, Kalvins jau bija pabeidzis pirmo sava izcilā darba versiju, kas saucās ,,Kristīgās Reliģijas Institūcijas’’. Šajā laikā viņš vēlējās izveidot vienkāršu doktrīnas rokasgrāmatu, tomēr vajāšanas uzsākšanās Francijā lika viņam sagatavot skaidru reformācijas uzskatu aizstāvību, formāli to veltot Francijas karalim Francim I. Šis darbs raksturots kā ,,Protestantu teoloģijas meistardarbs’’, tomēr Kalvins nebija pilnīgi ar to apmierināts. Lai gan pirmais izdevums (tikai ¾ garumā no Jaunās Derības) piesaistīja starptautisku uzmanību, viņš turpināja to pieslīpēt un paplašināja līdz 17 nodaļām.

Viņš pārtulkoja otro izdevumu, kas tika publicēts 1538. gadā, savā dzimtajā valodā, lai to varētu lasīt franciski runājošie. Galarezultāts bija izdevums, kuru izdeva slavens iespiedējs Roberts Estienne Ženēvā 1559.gada augustā. Sākotnējās 6 nodaļas tagad ir pārtapušas lielās 79 nodaļās, sadalītas 4 ‘grāmatās:
1)‘Dieva Radītāja Zināšanas,’
2)‘Dieva Izpircēja Zināšanas,’
3)’Kā mēs saņemam Kristus žēlastību’
4) ‘Ārējie veidi vai palīglīdzekļi, kā Dievs mūs uzaicina Kristus sabiedrībā un notur mūs tajā.’

Apkopojumam ,,Institūcijas’’ (Institutio, latīniski ‘institūcija’ jeb ’izglītība’) piemīt arhitektonisks skaidrums, dēļ kura šis darbs ierindots klasiskās kristīgās literatūras rindās. Šeit ir atrodams Kalvina domu apbrīnojamais dinamisms, kas aizsākas līdz ar pirmo teikumu: ‘Visa mums dotā gudrība, sastāv no divām daļām: Dieva zināšanas un mūsējās.’

Kalvina domas kļuva par motivējošo spēku aiz revolucionārajām izmaiņām daudzās Eiropas valstīs, kā arī vēlāk Jaunajā Pasaulē un citur. Viņa teoloģija dienas kārtībā ieliek kultūras restrukturizāciju caur Žēlastības Evaņģēliju, bet tajā pašā laikā aicināja pretoties visām kļūdām un netaisnībām. Saprotami, ka viņa doktrīnas atstāja ilgstošu ietekmi uz sabiedrību visur, kur vien tās iespiedās.

Lai gan Kalvina doktrīnas nepakļāvās cenzūrai, Francijas karalis bija nelokāms, paturot savā valstī katolicismu. ‘Es liktu nocirst galvu pat savam dēlam, ja tas pieņemtu šīs jaunās ķecerības’ viņš nozvērējās.

Kalvina ceļojumi un apmešanās Ženēvā

Šausminošā Romas inkvizīcija atkal bija iedarbināta cīņā pret evaņģēlisko pretestību. Kalvinam nebija citas izvēles, kā pamest savu dzimto zemi un ceļot, izmantojot pieņemtu vārdu - Čārlzs d Espeville. Viņš izbrauca no Ferraras Itālijā, plānojot apmesties vai nu Bāzelē vai Strasbūrā. Tomēr tā kā bija sācies karš starp Vāciju un Franciju, viņam bija jāmaina savi sākotnējie plāni un tā vietā viņš devās uz Ženēvu, kur vēlējies pavadīt tikai vienu nakti un tad doties tālāk.

Tomēr Giljoms Farels (Guillaume Farel) pazīstamākais reformators pilsētā, sameklēja viņu nakts vidū un mēģināja pārliecināt palikt. Kalvins atbildēja ‘Es esmu zinātnieks, nevis ministrs. Piedevām esmu pārāk kautrīgs šādam darbam. Mani patreizējie plāni - veltīt savu enerģiju privātām studijām un rakstīšanai.’

Farels turpināja pierunāšanu, brīdinot skaļā balsī: ‘Tu seko savām vēlmēm un es tev saku Visvarenā Dieva vārdā, ka, ja tu mums nepalīdzēsi šajā Dieva darbā, tad Tas Kungs tevi sodīs tādēļ, ka tu meklēji savas intereses, nevis Viņa.’

Kalvins drebēdams šokēts sēdēja klusumā, šausmu pārņemts. Viņš bijās Dieva. Farela vārdi atskanēja viņam kā sendienu pravieša teikti. Vēlāk viņš atzinās: ,, Es jutos, it kā Dievs no saviem augstumiem būtu izstiepis savu roku un saņēmis mani tajā.’ Viņš piekrita palikt.

Kopš tā laika Kalvins, Farels un vēl kāds Dieva vīrs, vārdā Virets, turēja šo Evaņģēlija karogu Ženēvā lielu grūtību vidū. Cīņa nenotika tikai pret katolicismu, bet arī pret brīvdomātājiem. Pēdējie, būdami pret katolicismu, vēlējās dzīvot kā pašiem patīk, izklaidējoties un baudot dejas, teātri, azartspēles un visas citas lietas, kuras bija tik populāras Ženēvā.

Lieldienu dievkalpojumā šie brīvdomātāji, kas ieņēma augstus amatus pilsētas domē, ieradās pie dievgalda un pieprasīja, lai viņiem tiktu ļauts piedalīties sakramentos. Ar retu drosmi Kalvins nepakļāvās viņu draudiem un pat ieročiem, kurus tie bija atnesuši līdzi. Viņš atteicās ļaut tiem apgānīt svēto rituālu.

Izskatās, ka reformācijas sludināšana ieguva publicitāti Ženēvā apmēram 1530.gadā un 5 gadu laikā tika garantēta līdztiesība ticības brīvībā gan Katoļiem, gan Protestantiem. Tomēr uzticama sludināšana ne vienmēr ir pieņemama, pat tiem daudzajiem, kuriem nepatika pāvests. Tādēļ šajā laikā, pilsoņu musināšanas dēļ, Kalvins un viņa biedri tika izsūtīti no Ženēvas. Viņi tika atzīti par pārāk striktiem un bezkompromisa.

Ģimenes dzīve un tālākā kalpošana

Kad Kalvins tika izdzīts no Ženēvas (par savu uzticību Vārdam), viņš devās uz Strasbūru un publicēja ,,Komentārus vēstulei Romiešiem’’ un nelielu sējumu ar Psalmiem franču valodā.
Dzīvojot Strasbūrā, viņš apprecējās ar Idelette de Bure. Diemžēl viņu laulība, lai gan tā bija laimīga, nebija ilga. Idelette drīz kļuva par invalīdi un 1549.gadā nomira. Runājot par sievu, viņš teica: ,,Mans izcilais dzīves kompanjons. Ja vien tas būtu bijis nepieciešams, viņa ietu ar mani kopā ne tikai izsūtījumā vai nabadzībā, bet arī pat nāvē.’ Kalvins lasīja lekcijas teoloģijā Protestantu Akadēmijā, nesaņemot par to atalgojumu. Viņš dzīvoja salīdzinošā nabadzībā, iegūstot līdzekļus no mantotā īpašuma un pārdodot grāmatas. Dažkārt viņš ceļoja, lai piedalītos diskusijās starp protestantiem un katoļiem gan Frankfurtē, gan Vormā, gan Ratisbonā, gan citās pilsētas.

Teoloģijas studenti pūļiem pulcējās, lai dzirdētu viņa Dievkalpojumus un lekcijas Strasbūrā. Tajā pašā laikā katoļi nolēma atgūt Ženēvu atpakaļ ‘Svētajā Jūrā.’ Kardināls Sadoleto tika izvēlēts uzņemties diplomāta lomu. Drīzumā protestanti saprata, ka neviens, izņemot Kalvinu, nespēj sacensties zināšanās un runas veiklībā ar šo bīskapu.

1534.gadā reformatoru sludinātāji tika uzaicināti atgriezties atpakaļ pilsētā un Farels sludināja milzīgiem pūļiem dedzīgu klausītāju. Protestanti pārņēma savā valdījumā Sv.Pjēra katedrāli Ženēvā, pilsoņu masas pieņēma jaunās doktrīnas.

Savā pirmajā svētdienā pēc atgriešanās Kalvins uzkāpa kancelē, kuru bija atstājis pirms tam un sāka izskaidrot Rakstus no tās pašas vietas, kur bija beidzis iepriekš. Neviens vārds netika pateikts rūgtumā, pagātnes noziegumi bija aizmirsti un Pilsētas tēvi pieņēma kalpotāju autoritāti pār baznīcu.

Kļuva skaidrs, ka Kalvins ir vīrs ar īpaši grūtu uzdevumu. Ar savu prāta skaidrību, rakstura stingrību, bezbailīgo atsaukšanos uz Dieva vārdu, viņš atjaunoja patieso kristiešu stāvokli Ženēvā un tādējādi draudze kļuva par rotu un slavu laikmetā, kurā viņš dzīvoja.

Aizsargājot cietoksni; izsūtot kareivjus

29 gadu garumā Kalvins strādāja Ženēnā, lai uzturētu protestantu lietu. Viņš uzrakstīja vairākus sprediķus nedēļā un katru dienu lasīja lekcijas.

1559.gadā viņš nodibināja Ženēvas Akadēmiju, kas pievilināja vajātos teoloģijas studentus no visas Eiropas. Tie tika apmācīti un sūtīti atpakaļ pie savas tautas, apbruņoti ar visām Dieva bruņām, īpaši sagatavoti sludināt tīru žēlastības evaņģēliju.

Kalvins turpināja piedalīties citu protestantu sabiedrību dzīvē, deva patvērumu bēgļiem (tai skaitā Džonam Noksam, kurš vēlāk kļuva par evaņģēlija čempionu savā valstī Skotijā), uzturēja plašu saraksti ar citiem reformatoriem, ķēniņiem un augstmaņiem, un intensīvi rakstīja. Viņš sarakstīja traktātus un Bībeles komentārus par gandrīz visām grāmatām Bībelē. Viņš paskaidroja reformācijas doktrīnu un novietoja to uz izturīga pamata. Dodoties vēl tālāk kā Luters, attīstot nozīmīgus regulatīvus slavēšanas principus, viņš teica, ka ja kaut kas nav pavēlēts Rakstos, tad tas nav jādara vai jāuztur draudzē.

Viņš paveica vēl vairāk: palīdzot citiem mācītiem vīriem, kā Beza un Nokss, uzmanīgi pārstrādāja Olivetāna Jauno Derību un, īsi pirms aicinājuma doties mājās, publicēja Ženēvas Bībeli, kura intensīvi cirkulēja pa kontinentu un Lielbritāniju.

Kalvina mantojums

Kalvins bija izcilākais domātājs un skaidrākais teologs 2000 gadu laikā. Kopumā viņa darbi no jauna nostiprināja pamatus kristiešu ‘ēkai,’ kuru mēs pazīstam kā redzamo draudzi. Viņš centās atjaunot Ticību tās tīrībā un integritātē, tāpat kā tā plauka un zēla apustuļu laikos. Veiksme, ar kuru ir kronēta viņa kalpošana, ir patiešām ievērojama.

Viņa ietekme no Ženēvas stiepās daudz tālāk. Franču hugenoti organizēja savu darbību pamatojoties uz Kalvinismu. Holandē 1662.gadā Kalvinisms tika pieņemts kā valsts reliģija un tā kustība turpinājās pa visu Eiropu un sasniedza pat Ameriku, kad tur apmetās Puritāņi.

Mūsdienu Presbiteriāņu un Reformātu draudzes pirmkārt un galvenokārt ir cēlušās no Kalvina kalpošanas. Kad tie uzticami ieklausās ,,veselīgos vārdos’’, tie ar visām tiesībām var teikt, ka viņi ir pietuvojušies Jaunās Derības principiem. Tomēr tie nedrīkst kļūt augstprātīgi. Tāpat kā pirmatklājējiem klajā laukā, tiem jāpaļaujas uz augšāmcelto Kristu, un jāatceras, ka veiksmi nedrīkst mērīt ar pasaules aplausiem. Kamēr kristīgā pasaule kopumā nes neslavu evaņģēlijam, mums jāatkaro atpakaļ cilvēki suverēnā Dieva evaņģēlijam, kuru tik ļoti mīlēja un kuram kalpoja Kalvins.

Kalvina trauslais ķermenis bieži cieta no slimībām. Tomēr viņu nevarēja apturēt. Kādu reizi, kad viņš bija ļoti slims, draugi viņu atrada sēžam gultā un rakstām vēstuli.

‘Tev jāatpūšas. Liec nost darbu.’

‘Ko!’ Kalvins iesaucās. ‘Jūs gribat, lai Tas Kungs mani atrod bezdarbībā, kad Viņš atnāks?’

Un patiesi, viņa darbs – vai pareizāk sakot viņa Kunga darbs – turpinās.

Soli Deo Gloria.